Aboras I apmetne ir viena no plašāk pētītākajām akmens laikmeta apmetnēm Lubāna mitrājā. Apmetne intensīvi apdzīvota vidējā neolīta beigās un vēlajā neolītā. Arheoloģiskais materiāls liecina arī par īslaicīgu vai sezonālu apdzīvotību bronzas un dzelzs laikmetā.

Latvijas Arheologu biedrība nominēja Aboras I apmetni par Latvijas 2024. gada arheoloģisko pieminekli.

Apmetni atklāja 1963. gada oktobrī Lubānas mežniecības mežziņa vietnieks Uldis Žvagiņš un arheoloģe Ilze Biruta Loze, veicot nelielus pārbaudes izrakumus apmetnes pārpurvotajā daļā un pacēlumā. Arheoloģiskie izrakumi tika veikti arī turpmākajos gados. I. B. Loze arheoloģiskos izrakumus veikusi vairāku gadu garumā (1964–1965, 1970–1971, 2008), izpētot apmēram 1313 m² lielu platību. 2021. gadā arheoloģiskos izrakumus vadīja Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta (LU LVI) zinātniskā asistente Dardega Legzdiņa un zinātniskais asistents Eduards Plankājs, savukārt  2023. gadā – LU LVI pētniece Vanda Haferberga un vecākā eksperte Agnese Čakare. Izrakumi veikti divu zinātnisko projektu ietvaros, kuri veltīti Aboras I apmetnes izpētei (vadītāja LU LVI vadošā pētniece Gunita Zariņa). Šajos izrakumos tika izpētīti gandrīz 50 m². Apmetnes kopējā platība ir aptuveni 5000 m², no kuriem līdz šim izpētīti ir apmēram 1363 m².

Apmetne situēta Lubāna mitrājā uz neliela zemes pacēluma un tā nogāzē – Aboras upītes labajā krastā, netālu no tās ietekas Abainē, kas pēc apmēram 60 m ietek Aiviekstē. Apmetne atrodas pārpurvotā un mežainā teritorijā. Tās pamatzemi veido pelēcīgs smilšmāls, virs kura tumšs, intensīvs kultūrslānis. Apdzīvotības slānis konstatējams uzreiz zem velēnas, tas ir bagātīgs ar atradumiem. Otrpus Aboras upītei situēta Aboras II apmetne, kas ir daļēji postīta, izveidojot novadgrāvi.

Akmens laikmetā (10 500.–1800. gadā p. m. ē.), kā liecina paleohidroloģiskie pētījumi, Aboras I apmetne bijusi situēta Aiviekstes vecupes labajā krastā, kur tā savienojās ar Abaines sengultni.

Kultūrslāņa biezums apmetnes centrālajā daļā sasniedz 0,6–0,7 m, bet nogāzē 1–1,5 m dziļumu. Apmetni apdzīvoja tās centrālajā pacēluma daļā, kā arī Aboras upes krasta nogāzē, par ko liecina atsegtās koka platformu un pāļu konstrukcijas. Centrālajā daļā mājokļi tika celti uz mākslīgi paaugstināta plakuma. Celtņu paliekas vislabāk ir saglabājušās krasta nogāzē. Apbūves paliekas ir vāji saglabājušās un tāpēc tikai daļēji izsekojamas pēc stabu vietām pamatzemē. Labāk saglabājušās pavardu vietas, kurām novērojamas ieapaļas kontūras. Pavardu vietas bija postītas vēlākas un atkārtotas apdzīvotības rezultātā. 1964. gada izrakumu 7.– 8. kvadrantā atsedza aplim līdzīgu pavarda vietu 1 m diametrā, kuru veidoja šķelti iesarkani laukakmeņi un nogludināti upes oļi.

Radioaktīvā oglekļa (¹⁴C) datējumi un atradumu raksturs norāda par intensīvu apdzīvotību vidējā neolīta beigās un vēlajā neolītā (3370.–2025. gads p. m. ē.). Tomēr arheoloģiskais materiāls liecina arī par īslaicīgu vai sezonālu apdzīvotību bronzas un dzelzs laikmetā (1800. gads p. m. ē.– 1200. gads m. ē.).

Tāpat kā citās vēlā neolīta Lubāna ezera ieplakas apmetnēs, īpaša loma Aboras I apmetnē bijusi dzintara apstrādei. No aptuveni 4000 iegūtajām senlietām 30 % sastāda dzintara izstrādājumi. Dzintara priekšmeti un izstrādājumu sagataves atsegtas visos izrakumu laukumos. Apmetnē iegūtas dažādas dzintara krelles (pogveida un garenās), piekariņi, ripas un riņķi, kā arī sagataves un neapstrādāti dzintara gabali. Dzintara izstrādājumu kvalitāte, dažādība un apjoms norāda uz to, ka apmetne ir bijusi viena no lielākajām dzintara apstrādes vietām Lubāna mitrājā. Iespējams, ka apmetnes iedzīvotāji ir izvērsuši apmaiņu starp dzintaru un kramu, veidojot stratēģiski izdevīgu komunikācijas sistēmu ar ziemeļu, austrumu, kā arī dienvidaustrumu teritoriju iedzīvotājiem. Tomēr nav skaidrs, vai apmetnē atrastie dzintara priekšmeti attiecināmi arī uz agro bronzas laikmetu. Baltijas jūras piekrastes iedzīvotājiem saimniecībā svarīga loma bija roņu medībām. Aboras I apmetnē atrasts roņa kauls, kas liecina par sakariem arī ar jūras piekrastes iedzīvotājiem.

Dzīvesvietas teritorijā iegūti priekšmeti, kas darināti no koka (abrasveida trauks, bļodiņa, karote u. c.), krama un kaula bultu gali, kasīkļi, urbji, harpūnas, akmens laivascirvju fragmenti, kā arī piekariņi, kas izgatavoti no dzīvnieku kauliem un zobiem u. c. Tāpat par apmetnes intensīvu apdzīvotību liecina atrastās 18 000 keramikas trauku lauskas, no kurām lielākā daļa atspoguļo vēlā neolīta keramikas darināšanas tradīciju, t. s. poraino jeb Aboras tipa keramiku. Apmetnē konstatēta arī auklas keramika un agrajam bronzas laikmetam (1800.–1100. gads p. m. ē.). raksturīgā Lubānas tipa keramika. Aboras I apmetne ir viena no līdz šim Austrumbaltijas reģiona vidusdaļā pētītajām apmetnēm, kurai novērojama kultūras neviendabība, kā arī piemīt lokālo iedzīvotāju materiālās kultūras savdabība.

Uz vēlā bronzas un dzelzs laikmeta apdzīvotību norāda bezripas švīkātā, gludā, apmestā, tekstilā, spodrinātā un ar nagu iespiedumiem rotātā keramika, kā arī dzelzs īlens, šķēpa gals, nazis un bronzas uzpirkstenis.

Iegūtais bagātīgais dzīvnieku kaulu materiāls norāda, ka apmetnes iedzīvotāji uzturā lietojuši gan meža dzīvniekus, gan putnus, kā arī zivis. Par zvejniecību apmetnes teritorijā liecina atrastās murdu paliekas un zvejas tīkla fragments. Aboras I apmetnes iedzīvotāji nodarbojās ne vien ar zvejniecību, bet, iespējams, arī ar lauksaimniecību un lopkopību. Arheoloģiskais materiāls liecina, ka Aboras I iedzīvotāji mainījuši iztikas stratēģiju, pārejot no medniecības un zvejniecības uz zemkopību un lopkopību. Apmetnē iegūts pietiekami daudz liecību par sākotnējās zemkopības prasmju apgūšanu, kā arī par šo iemaņu piekopšanu. Arheoloģiskajos izrakumos iegūti dažāda veida darbarīki, kas paredzēti līdumu līšanai, graudaugu novākšanai, zemes apstrādei, graudu sasmalcināšanai u. c. Apmetnes iedzīvotāji arī medījuši.

Raksturīgi akmens laikmeta apmetnēm arī Aborā I konstatēti apbedījumi apmetnes teritorijā. Visvairāk apbedījumu konstatēti tieši Aboras I apmetnē, kurā atsegti 63 apbedījumi. Indivīdi apbedīti, galvenokārt guļus uz muguras vai saliekti uz sāniem, kā arī divos gadījumos – sēdus. Pārsvarā konstatēti individuālie apbedījumi, bet ir sastopami arī kolektīvie kapi. Daļa apbedījumu liecina, ka Aboras I apmetnē apmetušies auklas keramikas kultūras pārstāvji. Mirušajiem līdzi tika dotas arī senlietas. Kapu inventāru sastāda dzīvnieku zobi, kaula un dzintara piekariņi, kā arī kaula un krama bultu gali. Lielākā daļa apbedījumu, kas atradās 0,25 m dziļumā ir postīti, jo apmetnes teritorija vēl 20. gs. 50. gados tikusi arta.